Vērtēt cilvēku pēc devuma sabiedrībai!
Daļā sabiedrības par žurnālista darbu valda uzskats – žurnālisti tik iet pa dažādām prezentācijām un svētkiem… Tā nav. Dzīvei ir dažādas jomas, dažādas krāsas. Ne tikai pozitīvais un saldais jārāda un jāapraksta. Sabiedrībai jāsniedz informācija, jādod izglītošanās iespējas par visiem mūsu laikmeta aspektiem. Tieši tamdēļ Rīgas 41. vidusskolas jaunie žurnālisti 19.maijā viesojās Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra vēstures un kultūras muzejā, ko vada Silva Bendrāte.
Silvas Bendrātes vadībā iepazinām psihiatrijas centra vēsturi divu gadsimtu garumā. Rīgā jau viduslaikos veidojās iejūtīga attieksme pret garīgi slimajiem. Tādu bija visai daudz, tāpēc radās nepieciešamība vājiniekus izvietot vienuviet. Trakonams (Tollhaus) tika ierīkots 1786. gadā un atradās Citadelē – Rīgas cietoksnī, taču apstākļi tur bijuši tik nožēlojami, ka Krievijas imperators Aleksandrs I, to 1818. gadā skatot, izjutis dziļu riebumu un licis celt jaunu iestādi. Vieta atrasta Sarkandaugavas kanāla labajā krastā uz stāvas skanstes, no kuras 1710. gada Rīgas aplenkuma laikā Krievijas karaspēks kņaza Aleksandra Meņšikova vadībā ar lielgabaliem apšaudījis nepaklausīgo pilsētu. Tā cēlies Aleksandra augstumu vārds, kuru iestāde iemantoja pēc jaunbūves atklāšanas 1824. gada 21. septembrī. Iestādes nosaukums „Aleksandra augstumi” saglabājās līdz pat 1944. gadam, pēc tam tas tika vairākkārt mainīts – 1. Rīgas psihiatriskā slimnīca, Rīgas psihiatriskā slimnīca, Republikāniskā Rīgas psihoneiroloģiskā slimnīca, Psihiatrijas centrs, Garīgās veselības valsts aģentūra, tagad – Valsts SIA “Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs”. Otrā Pasaules kara laikā Rīgā slēdza vairākas psihiatrijas iestādes, to pacientus piemeklēja traģisks liktenis. Pēc kara garīgās veselības aprūpe atkal koncentrējās vēsturiskajos Aleksandra Augstumos, kur esošajai iestādei tika dots Rīgas Psihoneiroloģiskās slimnīcas nosaukums.
- gadsimta sešdesmitajos gados slimnīcā ierīkoja toreizējā Padomju Savienība pirmais uzticības tālrunis.1955. gadā ierīkoja slimnieku darba terapijas darbnīca, bet 1994. gadā – dienas stacionāru ar 50 vietām. 1993. gadā izveidoja sociālās palīdzības dienestu pacientiem. 1997. gadā slimnīcā bija ap 1000 gultu un pacientu apkalpošanai nepieciešamie dienesti. Dažādos laikos iestāde oficiāli saukta gan par Rīgas Psihoneiroloģisko slimnīcu, gan Psihiatrijas centru. 2004. gada 1. novembrī Psihiatrijas centru reorganizēja, izveidojot Garīgās veselības valsts aģentūru. 20. gadsimta beigās, Latvijai iekļaujoties Eiropas Savienības struktūrās, tika uzsākta veselības aprūpes restrukturizācija ar mērķi izveidot modernu un pieejamu veselības aprūpi. Process skāra arī garīgās veselības aprūpi. Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem tiek akcentēta un attīstīta ambulatorā jeb ārpus stacionāra aprūpe, nodrošinot iespēju kvalitatīvi ārstēties tuvu dzīves vietai, izmantot ambulatorā dienas stacionāra pakalpojumus un citus sabiedrībai pieejamākus garīgās veselības aprūpes veidus. 21. gadsimta sākumā vairākās Rīgas daļās izveidoja ambulatorās aprūpes nodaļas, kas nodrošināja lielāku ambulatoro pakalpojumu pieejamību. Tagad visos ambulatorajos centros ar pacientiem strādā multiprofesionālas komandas, kurās ietilpst ne tikai psihiatrs un medicīnas māsa, bet arī citi speciālisti: klīniskais psihologs, narkologs, vizuāli plastiskās mākslas, mūzikas, deju un kustību, drāmas, kā arī ergo un fizioterapeiti un sociālais darbinieks.
Silva Bendrāte pievērsa mūsu uzmanību tam, ka visos laikos bijuši ļoti talantīgi cilvēki: mākslinieki, zinātnieki, dzejnieki; kurus skārušas psihiskas saslimšanas. Dzejnieks Jānis Poruks – viens no izcilākajiem 19. un 20. gs. mijas latviešu rakstniekiem. J. Poruka daiļrade ir saistīta ar romantisma kultūrtipa veidošanos latviešu rakstniecībā; tai piemīt neoromantisma un simbolisma iezīmes, darbos iezīmēti un daudzpusīgi risināti gadsimtu mijas sabiedrībai un indivīdam būtiski fiziskās un garīgās eksistences jautājumi. Un šis ģeniālais dzejnieks ir daudzus gadus pavadījis Rīgas psihiatrijas centrā, cīnoties ar saviem dēmoniem. Tāpat gleznotājs Jānis Krasts – no savas dzīves sešdesmit gadiem viņš trīsdesmit gadus pavadīja Rīgas Psihiatrijas centrā, bet spēja radīt izcilas, neparastas gleznas, kas skatāmas tagad psihiatrijas centra muzejā.
Silva Bendrāte uzsvēra: “Cilvēku vajag vērtēt ne pēc viņa slimībām, bet pēc devuma sabiedrībai!” Būsim saudzīgi pret savu un tuvinieku veselību! Domāsim par to, ko labu varam dot apkārtējiem, savai zemei, un cilvēkus sev apkārt vērtēsim pēc tā, ko labu viņi sniedz pasaulei!
Rīgas 41. vidusskolas jaunie žurnālisti.