Piedzīvot savu zemi!

Rakstnieks, zinātnieks Oto Hūns teicis: “Kauns ir dzīvot tēvzemē un neinteresēties par to!” Mēs, 7. c klases skolēni un audzinātāja kopā ar Viktorijas mammu Ievu, 17.maijā devāmies mācību ekskursijā uz Turaidas muzejrezervātu. Tur mēs iepazinām gan Dainu kalnu, gan Turaidas pils vēsturi, gan lībiešu tautas likteni.

Turaidas vēsturiskais centrs attīstījies vairāk nekā tūkstoš gadu ilgā laika posmā. Notikumi, kuri risinājušies Turaidas vēsturiskajā centrā, ir cieši saistīti ar norisēm Latvijas un Eiropas vēsturē. Turaidas muzejrezervāts garo gadsimtu kultūrvēsturiskā mantojuma atstātās liecības glabā, pēta un veido pieejamas sabiedrībai. Muzejrezervāta vizuālā dominante ir Turaidas pils – tās varenais, no sarkanajiem ķieģeļiem būvētais tornis redzams no vairākiem skatu punktiem arī Gaujas pretējā krastā. Mūra pili Rīgas bīskapa Alberta vajadzībām sāka būvēt 1214. gadā, iepriekš pastāvējušās, bet kaujās nodedzinātās Turaidas lībiešu vadoņa Kaupo koka pils vietā. Muzejrezervātā var aplūkot ekspozīciju “Gaujas lībieši Latvijas kultūrvēsturē”. Tā izvietota bijušajā Turaidas muižas dārznieka mājā. Gaujas lībiešu mantojuma izpēte ir viena no Turaidas muzejrezervāta pamattēmām, jo tas atrodas senā Turaidas lībiešu pilsnovada centrālajā daļā. Ekspozīcija vēsta par Gaujas krastos dzīvojošo somugru kultūru, kas 11.–13. gs. spilgti pārstāvēta Turaidas apkārtnē. Vai tu zini, kas ir KUOIG? Kuģis! Un kas ir KOIVA? Tā ir Gauja! Bet JENG? Dvēsele! Un ĀIG? Laiks! Somugru cilšu valoda ir radusies ap 6. – 7. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Šim valodu kokam pieder gan karēļi, gan vepsi, ižori, igauņi, voti, Baltijas jūras somi, sāmi, ungāri, hanti, mansi, marieši, mordovieši, udmurti un, protams, lībieši.

Pēc Turaidas un lībiešu vēstures iepazīšanas devāmies gatavot Siguldas, Turaidas simbolus – spieķus. Spieķu darināšanai Siguldas apkārtnē ir vairāk kā divsimt gadu sena vēsture. Jau 19.gadsimta izdotajos ceļvežos teikts, ka „pastaigai pa Siguldas gravām lieti noderēs spieķis, ko var iegādāties no kāda zēna.” Sākotnēji spieķu izgatavošana bijusi pavisam vienkārša – taisnai lazdas vai krūkļa nūjai nomizots un izliekts viens gals – rokturim. Pārējā spieķa daļa palikusi nemizota. 20.gadsimta sākumā, kad Sigulda attīstījās par pansiju un vasarnīcu centru un pastaigas pa Siguldas muižas īpašnieka kņaza Kropotkina ierīkotajām tā sauktajām Alpu takām kļuva īpaši populāras, spieķu izgatavošana un pārdošana kļuva par nozīmīgu peļņas avotu vietējiem zemniekiem.

Pēc neparastām pusdienām – Siguldas mājražotāju saldējuma degustēšanas – devāmies uz Raganu, kur izdzīvojām Escapetwon spēli “Zelta armijas eliksīrs”. Klase tika sadalīta komandās, nonācām Auchiburgas pilsētā, kas 1942. gadā pēc pagaidu miera noslēgšanas ir sadalīta trīs zonās – vācu, krievu, amerikāņu. Mums bija jākļūst neuzkrītošiem, jāmācās iekļauties pilsētas ikdienā, jāmācās lavīties un slepeni šķērsot robežas. Risinājām orientēšanās un intelektuālus uzdevumus, mācījāmies izvairīties no sargu skatieniem. Kāds nepareizs lēmums lika nokļūt arī cietumā, bet iemanījāmies no tā izmukt. Šī spēle bija sevis izaicināšana, kas dāvāja spilgtas emocijas, ļāva satikt īstus piedzīvojumus, mācīja sadarboties komandā, mācīja vienam otru atbalstīt.

Ekskursija izdevās! Visi skolēni sūta sirsnīgu paldies saviem vecākiem par atbalstu!