Latvijā jaunākais kalējs – Eduards Šneiders

Latvijā jaunākais kalējs – Eduards Šneiders

esi“Es neesmu pētījis, no kurienes manā dzimtā tāds zīmīgs uzvārds – Šneiders. Zinu, ka tas nozīmē – šuvējs, bet šuvēju manā dzimtā nav. Pa tēta līniju mans vectēvs ir baltkrievs, viņa mamma poliete. Latvijā reti kurā dzimtā ir kaut kas pilnīgi “tīrs”. Lielākoties visi esam saradojušies krustām un šķērsām ar dažādu tautību cilvēkiem. Dzimtā par šo vectēvu ir kāds noslēpums, neviens ar mani negrib par viņu runāt. Pagaidām ar šo noslēpumu arī dzīvoju,” stāstu par sevi ļoti atklāti sāk Eduards.

Viņa mamma ir juriste, tētis – automehāniķis. Mammas tētis savulaik apguva metālapstrādi, bet visu mūžu nostrādāja par mājturības skolotāju. Eduarda mamma reiz izpētījusi, ka dotības gēnu līmenī no tēva aiziet ne dēliem, bet meitām, savukārt, meitas šo mantojumu gēnu līmenī nodod dēliem. Tā nu Eduards ir tas, kurš mantojis vectēva( pa mammas līniju) dotības.

“Man bija desmit gadi, kad Iļģuciema kultūras centrā notika pasākums “Satiec savu meistaru!”. Patiesībā bija daudz, ko redzēt. Gāju kopā ar mammu, pētīju, ko meistari piedāvā un tad… Ieraudzīju kalēju. Apstājos, skatījos, uzdrošinājos pamēģināt. Un viss! Pateicu mammai, lai tālāk iet viena. Es paliku kalt. Vispirms izkalu naglu, kad sapratu procesu, ķēros klāt krāns kruķim. Arī tas man izdevās pirmajā kalšanas reizē. Nez maz, ne daudz – kruķim dzelzs gabals iesākumā bija 1,40 m, jo jāierēķina aizlokāmā detaļa. Tā es jau trīs gadus darbojos Iļģuciema kultūras centrā, darbošanās sākas 18.00, strādāju līdz 20.00. Ilgāk nepalieku, jo kaut kas jāpaskatās arī skolas lietām, “ stāsta Eduards.

Jaunieša lielākais darbs, kas tapis līdz šim, ir senlaicīgā stilā ieturēts lukturis, tas sākts kalt pagājušajā gadā, tad kādu laiku atstāts malā, bet nupat novembrī pabeigts. Šis lukturis pašlaik apskatāms amatnieku darbu izstādē Iļģuciema kultūras centrā. Eduards atzīst, ka labprāt lukturi atnestu uz skolu, ja kādam pasākumam būtu nepieciešams papildināt noformējumu. Eduards ir spējis arī atjaunot ļoti lielu, sarežģītu svečturi. Savukārt jaunieša vismīļākais darbs – Nameja gredzens. Kā pie tā tikts?

“Simtgades Dziesmu un deju svētkos mēs, Iļģuciema kalēji, demonstrējām kalšanas mākslu. Kāds kungs mums atnesa vara naglas. Viņš bija dedzinājis vecas jahtas detaļas, tad tīrījis krāsni un pelnos atradis vara naglas. Tās atdāvināja mums. Mūsu meistars sagatavoja formas, mēs izmēģinājām, viss izdevās! Gredzenus kaļ ar tādu kā rūķīšu āmuriņu, sitamā puse ir ļoti nospodrināta, ļoti gluda, lai nesabojātu rotu. Un tad mēs ļāvām katram interesentam izkalt savu vara gredzenu. Personīgi es vienas dienas laikā palīdzēju apmēram 50 cilvēkiem izkalt vara gredzenus. Izrādījās, ka man pietiek pacietības darbā ar cilvēkiem,” lepojas jaunietis.

Eduards teic – šobrīd viņš ir pārliecināts, ka skolas gudrības kalšanas mākslā nav vajadzīgas. Sākumskolas viela esot vajadzīga, bet vairāk gan ne, un noteikti nav vajadzīgi lineārie vienādojumi. 7. klasē vēl nav ķīmijas mācību stundu, bet Eduards apzinās, ka šis mācību priekšmets ir svarīgs kalšanas procesa zināšanu papildināšanā, jo jāorientējas metālu kušanas temperatūrās, jāzina, kā pareizi oksidēt izstrādājumu pirms kalšanas.

“Ja man jautā, vai domāju par savu darbu izstādi, tad teikšu, ka man vēl ir maz darbu. Biju kopā ar citiem kalējiem izbraukuma izstādē Jelgavā, kur bija metāldienas. Pie viena galda paši strādājām, uz otra bija sakārtota mūsu darbu izstāde. Patīkami, kad cilvēki apbrīno mūsu darbus. Starp citu, labprāt izkaltu arī skolotājiem kādu pasūtījuma darbu. Piemēram, no vecām vīlēm protu darināt nažus. Kalšana ir ļoti saistoša nodarbe, tā tevi vienkārši “ievelk”, pēc darba ir svētīgs, īsts nogurums. Arī mana mamma šobrīd cenšas pievērsties kalšanai, būšu viņu pozitivi “inficējis” – mamma grib darināt rotas. Ja man jāsaka skolasbiedriem, kāpēc vērts pievērsties kalēja darbam, atzīšos, kalšana man palīdzējusi mainīt dzīvesveidu. Esmu atvadījies no slinkošanas, uz skolu braucu ar velosipēdu, interneta resursus izmantoju mērķtiecīgi – meklēju jaunāko informāciju par kalšanu. Esmu kļuvis mērķtiecīgāks, pieaugusi mana pašapziņa. Ir neaprakstāmas emocijas, kad apzinos – esmu šobrīd Latvijā jaunākais kalējs,” atzīstas Eduards.

Sarunas nobeigumā Eduards parāda vairākas fotogrāfijas, kurās redzams, kā jauneklis savas istabas iekārtošanā cenšas izmantot personīgos darbus. Viņš atklāj: “Es ļoti vēlos visā sev apkārt pamatīgumu, gribu visu īstu: koku, metālu. Tas, kas ir īsts, tas nemelo. Kur nav melu, tur vieglāk elpot, tur dzīve ir patiesa.”

Interviju sagatavoja Daniela Vasiļjeva, noformēšanā palīdzēja skolotājas Iveta Dimzule un Anda Daine

Leave a Reply

Your email address will not be published.