Kā tu runā, tā tu dzīvo!
Mūsdienu steiga katru rauj vāveres ritenī. Mēs pat īsziņas jau izvēlamies sūtīt ne teksta veidā, bet uzliekam kādu emociju zīmi. Ar domu: “Tu taču sapratīsi, ko es domāju!” Man bija iespēja piedalīties stāstnieces, zāļu sievas Līgas Reiteres nodarbībā par to, kā steiga ietekmē cilvēka valodu un dzīvi. Lūk, ko Līga pastāstīja!
“Mācību gada laikā dodos uz skolām, lai atgādinātu par latviešu valodas bagātību, ētiku, latviešu tautas tradīcijām; visu, kas saistīts ar latviskumu. Esmu milzīgs Latvijas patriots. Valoda – mūsu identitāte, mūsu saknes. Latviešu valoda ir ļoti, ļoti bagāta. Mums ir skaisti salīdzinājumi, parunas. Katrā no tiem var sadzirdēt zemtekstu – to viedo ziņu, kas jānojauš. Pasaku mazam bērnam: “Re, cilvēks čakls kā bite! Un šis – gudrs kā skudra!” Un bērns sāk domāt, vai arī viņš uz sevi var attiecināt tautas gudrības graudus. Sāk domāt, vai viņš notur sevī pieklājību, tautas garu un tā skaistumu,” dalījās Reiteres kundze.
Protams, jautāju Līgai, kā viņa vērtē to, ka mūsu valoda tiek piesārņota. Vēstures gaitā esam izjutuši vācu valodas, krievu valodas spēcīgu ietekmi. Šobrīd – mūsu ikdienu pārņem anglicismi. Jaunieši skolā starpbrīdī, ikdienā sabiedriskajā transportā labprāt “aizmirst” dzimto mēli un komunicē angļu valodā. Reiteres kundze teic: “Valoda iet pāri robežām. Svešais visos laikos piesaistījis un piesaistīs. Reiz mūsu senči taču pat kauri gliemežvākus izmantoja naudas vietā. Labprāt pārņemam kādas detaļas apģērbos, kādus sadzīves rīkus. Tā ir vēlme izcelties, jo vietējo jau vairs neprotam izbaudīt. Tas ir skumji, jo kas būs, ja visi ģērbsimies vienādi, runāsim vienādi? Tā ir vienveidība, bet vienveidība ir nabadzība. Ja tu vari savā dzimtajā valodā vienu priekšmetu nosaukt vismaz septiņos dažādos vārdos, tā jau ir vērtība! Diemžēl šodien daudzi no mums vairs neprot pamatjēdzienu aizstāt ar citiem vārdiem, jo vārdu krājums sarūk: grāmatas, laikrakstus, žurnālus nelasām, kaut ko paķeram interneta dzīlēs un skrienam tālāk. Bet sveši vārdi valodā ienāk un ienāks. Jautājums – kādus lēmumus mēs pieņemam? Ko mēs katrs darām ar savu valodu? Nāk ziņa aiz ziņas, steiga, gribam pateikt īsāk, aizstāt ar svešvārdu, lai saprot ātrāk un pēc iespējas plašāka publika. Varbūt pat svešā mēlē teiktie vārdi nav lielākā bēda. Latviešu valodas kropļojumi, parazītvārdi, ko cilvēks lieto tikai tādēļ, lai būtu vairāk pateicis, lai izklausītos svarīgāks. Jā, varbūt cilvēks nervozē, tāpēc ir šie parazītvārdi. Bet varbūt tas ir tamdēļ, ka cilvēkam ir piesārņots dzīvesveids? Kam vienkāršs dzīvesveids, tas runā vienkārši, bez “zīmēšanās”. Kāds savā runā lieto vārdus, kam pat nozīmi nesaprot. Mēs nepieejam, nepaskaidrojam. Kautrējamies? Steidzamies? Ne vien mutvārdu saziņu šādi degradējam. Mēs arī burtus vairs nerakstām tik glītus kā reiz mūsu mātes un vecmāmiņas. Ko tur vilkt gredzenus un vijas? Pietiek taču ar vienu svītriņu, visiem skaidrs – tas ir I burts. Pamazām paši sevi apzogam. Patiesība ir vienkārša – kā cilvēks runā, tā viņš dzīvo!”
Līgai Reiterei pajautāju arī par to, vai vispār vērts šobrīd domāt par valodas izkopšanu, ja pār pasauli šobrīd savilkušies smagi iznīcības mākoņi. Viņa teic: “Es esmu ES jebkurā brīdī, jebkurā laikā līdz pašām beigām Savām, pasaules… Ne tikai manta, nauda, vide, bet mana iekšējā pasaule ir nozīmīga, svarīga, vērtīga. Cik skaisti varu, tik skaisti arī dzīvošu. Katrs vārds, darbs – gabaliņš no manis paša. Nevar izturēties pret sevi nevīžīgi tikai tāpēc, ka uznākusi kādam doma – varu vieglprātīgi izturēties pret citu cilvēku dzīvību. Nevar atmest valodas kopšanu tikai tādēļ, ka tepat blakus kāds rīkojas nelietīgi, zemiski. Jākopj valoda, lai tā ir jēgpilna, jākopj sava ikdiena. Neko nedrīkst atlikt uz rītu. Nomazgā traukus šovakar, sakārto drēbītes šovakar. Dzīvo tā, lai šovakar nav žēl aizmigt. Jo mēs nezinām – manu darbu turpināšu rīt es pati vai kāds cits. Izdari šodien visu tā, lai rīt būtu iespēja turpināt. Tev… Kādam citam…”
Iveta Dimzule.
Autores foto.