Jauno žurnālistu nopietnais uzdevums – aptauja “Ko Jūs domājat par mūsdienu skolēniem?”
- gada 7. oktobra pēcpusdienā Žurnālistikas pulciņa dalībniekiem skolotāja deva uzdevumu –doties intervēt cilvēkus. Mēs izvēlējāmies strādāt Slokas ielas apkaimē, intervēt cilvēkus, uzdodot jautājumu – ko Jūs domājat par mūsdienu skolēniem? Laiks uzdevumam mums bija divdesmit minūtes, bet kurš gan melos, ka tas viss tik precīzi notiek.
Iesākās viss ideāli, pirmā personai, kam pajautājām un kas piedalījās šajā aptaujā – mūsu skolas apkopēja. Nevar teikt, ka viņa par mūsdienu skolēniem ir pārāk labās domās, jo kā nekā viņa sastopas ar mums katru darba dienu, un gan ja, daudziem skolēniem uzvedība nav no tām labākajām vai spīdošākajām.
Tālāk ejot, mēs satikām daudz dažādus cilvēkus sabiedriskā transporta pieturās. Bija tādi, kuri atbildēja no sirds, gari un plaši pauda savas domas par to, no kā atkarīga skolēnu uzvedība un nākotne, un pat sastapām tanti, kura pati savā jaunībā, nevar teikt, ka to labāko skolā piedzīvoja, tomēr bija gatava ar to padalīties ar mums. Bija tādi, kam nav sava viedokļa par vispār, jo nav īsti saskarsme ar skolēniem. Un bija pat tādi, kas, lai sniegtu labu un plašu atbildi, bija gatavi nokavēt savu tramvaju un gaidīt nākamo (Tikai neuztraucieties, mēs šo jauko jaunkundzi palaidām, pirms viņas tramvajs bija aizgājis.).
Atgadījās arī viena ļoti interesanta lieta. Mēs, precīzāk nu jau daļa no Žurnālistikas pulciņa, tādēļ, ka mēs izlēmām sadalīties – vieni iet uz “Ciemakukuli”, otri apmet mazu aplīti pie tuvākajām daudzstāvu ēkām, ieejot “Ciemakukulī” secinājām, ka tur cilvēku jau vairāk, kā paredzēts, cik vienā telpā vienlaikus var atrasties. Tādēļ gaidījām pie “Ciemakukuļa” ieejas. Kamēr gaidījām pajautājām mūsu aptaujas jautājumu vienai jaunkundzei, kas stāvēja turpat netālu. Vēlāk no beķerejas iznāca viena jaunā māmiņa ar savu meitiņu, un es mēģināju uzsākt sarunu ar viņu sakot :,, Atvainojiet, vai…‘’ Sieviete mani pārtrauca ar vārdiem :,, Piedodiet, bet centu man nav, ko jums iedot.’’ Es tur mirkli pastāvēju, kamēr sapratu, ko viņa ar to domā, bet beigās viņai paskaidroju, ko tieši es ar to biju domājusi, un viņa mums ar prieku atbildēja uz aptaujas jautājumu.
Protams, kas tā par aptauju, ja nav neviena, kas atteiktos runāt. Daži laipni atteica, citi vienkārši pagriezās prom un aizgāja. Diezgan sāpīgi, zinot to, ka tam, kas cenšas kādu intervēt ir jāsaņemas pamatīgi, lai citam ko jautātu. Un te pēkšņi kāds vienkārši ignorē, pagriežas un aiziet.
Ļoti priecē cilvēki, kas ieradušies Latvijā no citām zemē, jo viņi ar lielāko prieku atbildēja un bija ļoti pretimnākoši. Apbrīnojami, es zinu, jo tas ir liels brīnums, ka mēs tik īsā laikā spējām intervējām tik daudz personu un pat atradām tos, kas runā angliski, krieviski un ar prieku runāja ar mums.
Mūsu misijai veltītais laiks bija pagājis, bet mēs vēl nebijām skolā. Tas nekas, mēs paņēmām sev vēl desmit, kā vēlāk izrādījās piecpadsmit minūtes klāt, jo jutāmies iedvesmoti no savas darbošanās. Šī iemesla pēc mēs izdomājām doties pie mūsu skolas direktora un pajautāt, ko tieši viņš domā par skolēniem. Par mūsdienu jaunatni viņš ir diezgan labās domās, jo uzskata, ka skolēni un jaunie cilvēki mūsdienās ir erudītāki, un tas noteikti ir arī grūtāk, jo viņu vecāki līdz ar to arī prasa no viņiem vairāk, nekā kādreiz to darīja iepriekšējo paaudžu vecāki vai viņu vecāki.