Jādomā, kas notiks nākotnē, ko mēs atstāsim saviem bērniem. Intervija ar dabaszinību skolotāju Lindu Titoviču

Jādomā, kas notiks nākotnē, ko mēs atstāsim saviem bērniem. Intervija ar dabaszinību skolotāju Lindu Titoviču

Vai izvēloties profesiju Jūs apsvērāt darbību citā jomā?

Man jau ir iegūta viena izglītība – bakalaura grāds sociālajās zinātnēs, specializējos reklāmas jomā, izdevās pastrādāt arī tur, bet sapratu, ka tas nav domāts man, vēlos ko vairāk. Tā nonācu līdz tam, ka gribu kļūt par skolotāju.

Kādēļ tā?

Varbūt ne tik laba pirmā darba pieredze, nepatika vide un kolēģi, jutos izsista no sliedēm, tādēļ prātā ienāca ideja kļūt par skolotāju. Tā nu esmu šeit!

Kad Jūs bijāt skolniece, kāds bija Jūsu skatījums uz skolotāja profesiju? Kas ir mainījies?

Mans tētis ir skolotājs, un jau kopš mazām dienām zinu, kāda ir profesija, zinu – sanāk nest darbu uz mājām un mācību stundām ir  nopietni jāgatavojas. Tas aizņem daudz laika. Mans tētis mācīja vēsturi un politiku, varbūt tieši tādēļ man vēstures priekšmets šķita visinteresantākais. Man šķita interesanti labot kontroldarbus, bet, esot skolniecei, nedomāju, ko tas nozīmē – būt skolotājam.

Vai skolas laikā vislielākā interese Jums bija tieši par dabaszinībām? Kāpēc tā?

Nē, nebija. Vienīgais, kas mani interesēja, bija tieši anatomija, bet nekad neaizdomājos tajā brīdī, ka reiz varētu pasniegt dabaszinības. Skolas laikā mani visvairāk interesēja vēsture. Es esmu no Madonas, bet lielu daļu bērnības pavadīju laukos, un jau tad mani ieinteresēja dažādi dabas procesi.

Vai ir grūti savienot skolotāja dzīvi ar studenta dzīvi? Kā Jums izdodas saplānot savu laiku?

Šobrīd nav grūti visu savienot, es šobrīd esmu trešajā kursā, kas nozīmē, ka man ir mazāk lekciju, turklāt skolā esmu izvēlējusies tādu slodzi, lai es paspētu visu izdarīt kvalitatīvi.

Man ir noteiktas dienas, kurās ir lekcijas universitātē un noteiktas dienas, kurās pasniedzu skolā,  šīs dienas nepārklājas.

Kā Jums šķiet, kādas ir aktuālākās problēmas dabaszinātņu jomā?

Globālā mērogā, man šķiet, ka pat šorīt ziņās stāstīja –  ir samazinājies ozona slānis, mūsu gaisa temperatūra ir vidēji pakāpusies par pieciem grādiem. Manuprāt, cilvēkiem ir jāsāk domāt ne tikai par sevi, jo mēs principā esam egocentriskas būtnes. Jādomā, kas notiks nākotnē, ko mēs atstāsim saviem bērniem.

Piektdien, 20. septembrī notika globālais klimata streiks. Kāds ir Jūsu skatījums uz to?

Internetā redzēju diezgan hipokrātisku attēlu, ka pēc streika Amerikā bija atstāti milzīgi atkritumu kalni – kaut kas arī šajā komunikācijā nav kārtībā. Manuprāt, cilvēkam nav tikai jārunā par problēmu, bet arī pašam jārīkojas, tad arī kas mainīsies. Ceru, ar savu darbu arī skolēnus rosināšu kļūt atbildīgākiem pret vidi.

Paldies par sarunu! Lai veicas mācībās un lai skolotāja darbs ir ne tikai profesija, bet sirds aicinājums!

Intervēju veidoja žurnālistu pulciņa dalībnieces Viktorija Mālniece, Laura Subotjalo.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published.